Ticības liecinieki kalnos un vīnogulājos (pārpublicēts raksts no Rīgas Sv.Trīsvienības draudzes avīzes)

Šajā reizē ticības ceļojums aizveda mani uz Dienvidkaukāza, zemi, kura atrodas tieši uz Eiropas un Āzijas robežas un kurai kaimiņos atrodas arī musulmaņu valstis. Tur kristietība ir ienākusi 3.gadsimtā un ticība ir spēks, kurš ir palīdzējis pastāvēt aizsardzībā par savu dzimteni un ģimeni. Tātad- Gruzija jeb gruzīnu valodā – Sakartvelo.
Gruzijā vairāk kā 90% iedzīvotāju ir pareizticīgie, tāpat šajā zemē var sastapt Armēņu gregoriāņus, musulmaņus, katoļus, jūdaistus u.c. reliģiju pārstāvjus. Kā simbols tam, ka Gruzijā dzīvo un mierā sadzīvo dažādu reliģiju pārstāvji, ir tās galvaspilsētas Tbilisi vecpilsētas centrs, kurā savu vietu rod un slejas piecu dažādu konfesiju un reliģiju sakrālās celtnes – gruzīnu pareizticīgo katedrāle, armēņu baznīca, mošeja, sinagoga un katoļu baznīca.
Ārpus pilsētām- ceļu nomalēs, mežu un lauku vidū, kalnos, klintīs un citās visnegaidītākajās vietās itin bieži var sastapt simboliskas vietas Dieva godināšanai un lūgšanām. Tās ir nelielas kapelas vai uz postamenta uzstādīts krusts, kur kristieši piemin Dievu.
Redzamākās ir divu veidu ārējās izpausmes, kā gruzīnu tauta piemin Dievu. Pirmais tosts pie galda, kura laikā cilvēki Dievam izlūdzas mieru. Gruzīnu galda kultūra ir tautas kultūras neatņemama sastāvdaļa, bagāta dažādām tradīcijām. Visbiežāk pie galda tiek dzerts baltvīns, lai nošķirtu sarkanvīnu, kuru konsekrē svētajam sakratmentam baznīcā. Otra izpausme- ik reizi, ejot, vai braucot garām baznīcai un svētvietām, kristieši pārmet krustu trīs reizes. Tas ir redzams gan autobusu pieturās, kuras atrodas baznīcu tuvumā, gan sabiedriskajā transportā, gan iznākot no pazemes ejām Tbilisi, centrālajos bulvāros, šaurās ieliņās un kalnu serpentīnos- ik vienā vietā, kur redzamā attālumā atrodas baznīca vai cita svētvieta.
Pa visu Gruzijas zemi var tikai apbrīnot tās vietas, kur cauri gadsimtiem cilvēki ir uzcēluši baznīcas- gan līdzenākos kalnos, gan neizbrienamos mežos, gan arī kalnu grēdās un slīpumos, kur šķiet, ka pat koka lapa bezvēja dienā nenostāvētu nenopūsta. Gruzīniem baznīca ir ļoti būtiska dzīvas sastāvdaļa, un visas kristīgās baznīcas vēstures laikā viņi ir cēluši baznīcas arī cilvēkam grūti sasniedzamās vietās, nereti, lai padarītu šo gājienu uz baznīcu kā svētceļojumu. Tā, piemēram, Samebas (jeb trīsvienības) baznīca Kazbegi kalnu ciematā, kur vecākie ļaudis vēl šodien dodas basām kājām augšup. Ir sajūta, ka šīs baznīcas atspulgs ir vērojams arī klinšu veidojumos kas kā spoguļattēls veido vēl vienu neaprakstāmi skaistu baznīcu vēl augstāk...
Klosteri, kuri atrodas dabas skaistākajos nostūros sniedz patvērumu ticībā izsalkušām dvēselēm, kuras turp dodas un smeļas spēku. Ir cilvēki, kuri ir izvēlējušies savu dzīvi saistīt ar kalpošanu Dievam un atstāt savu ģimeni fiziski, lai to paturētu lūgšanās klosterī, īpaši pēc smagajiem sociālpolitiskajiem notikumiem Gruzijā pagājušā gadsimta 90-to gadu sākumā, kad Gruzija piedzīvoja pilsoņu karu un karu Abhāzijas reģionā, kur vēl joprojām miers ir visai nosacīts.
Gruzijas pareizticīgo baznīcas galva- patriarhs Iļja II ieņem nozīmīgu vietu ne tikai baznīcas vadīšanā, bet arī valsts pārvaldīšanā un politiskajā dzīvē.
Vairāki krusta veidi ir radīti tieši Gruzijā, piemēram, Sv. Nino krusts. Nino ir svētā, kura ienesa kristietību Gruzijā, tāpat Bolnisi krusts, kurš ir atainots uz Gruzijas karoga u.c.
Kristietība, valoda, ģimene un dzimtene katram gruzīnam ieņem ļoti svarīgu vietu viņa dzīvē. Kristietībā gruzīni ir smēlušies spēku gadsimtu gadsimtos un daudzo karu laikā, kuros gruzīnus mēģināja pievērst musulmaņu ticībai. Viņi ir lepni par to, ka ir aizstāvējuši savu ticību un dzimteni, kā arī saglabājuši kultūru vēstures daudzo un ilgo karu laikā.

Sintija Šmite
2006.gada decembrī
programmas GLEN- Global Educational Network for Young Europeans /globālās izglītības tīkla organizācija jauniem eiropiešiem/
2006.gada stipendiāte Gruzijā ar projektu “Sieviešu uzņēmējdarbības veicināšana Gruzijā”