BAKU

“Aba ra?!” (gruzīnu val.- kā tad citādi?!)- kad jau ir tai Kaukāzā nokļūts, jāapskata, kas tad notiek kaimiņos ar’. Dodamies uz Azerbaidžānas vēstniecību, lai kārtotu vīzu. Apsargiem jautri- viņi grib pajokot ar mums un nelaiž vēstniecībā iekšā. Pēcāk nākošajiem vīriešiem gan nav nekādu grūtību. Tā nu pēkšņi no sazin’ kādiem apziņas dziļumiem izlaužas visi stereotipi par apsargiem un sievietes vietu musulmaņu valstī, kurā tēmējam nokļūt. Beigu galā pēc minūtēm četrdesmit ar diskusijām un mēģinot identificēties ar žurnālistēm, kurām vienmēr līdzi ir fotoaparāts, tiekam iekšā vēstniecībām un konsulam pasakām gandrīz visu, ko domājam par apsargiem. Viņš attaisnojas, ka tos nodrošina Gruzijas Iekšlietu ministrija un atvainojas.
Labs ir, vīzas dabūjam ātri un dodamies nopirkt vilciena biļetes Tbilisi- Baki. Tā nu vienu ceturtdienas vakaru dodamies jautrā četrotnes kompānijā uz Baku Kaspijas jūras krastā. Kā nekā, pat Gruzijas himnā ir teikts, ka tā atrodas starp divām jūrām- tad nu jāapskata otras jūras piekraste. Robežniekiem brīnumi lieli- tāda Eiropas Savienības izlases pārstāvniecība vienā kupejā- Vācija, Austrija, Igaunija, Latvija. Pamostamies no rīta Baku, un saprotam, ka esam galvaspilsētā valstij, kurā plūst nafta... Spoguļveidīgas mājas, flīžoti parki, grezni auto un “brendoti” veikali, kādus pat ne vienmēr Eiropas valstīs ir nācies redzēt. Biežāk nākas dzirdēt, ka azerbaidžāņi runā angliski. Vecpilsēta ir balta- labirinta veidolā. Kā nekā šeit ir filmēts Padomju kino tik labi zināmais sižets no filmas “Briljanta roka”- “Podskaļznulsja, upal, očnulsja- gips!”
Mēs nepaslīdam, esam uzmanīgas, mērķtiecīgas un, neskatoties uz to, ka “meitenes taču nevar vienas ceļot tā vienkārši pa Azerbaidžānu” pagūstam apskatīt Baku centru un izbraukt ārpus pilsētas uz Kobustan, kur ir “mēreni” darbojošais vulkāns- auksts, burbuļojošs un ir tāda pavisam savāda sajūta, it kā tiešām zeme, ko gribētu mums teikt čukstus nomainot ar izmisīgiem sirds pukstiem. Šo pukstu rezultātā dubļu vulkāna apvidū ir daudz. Es ne-iemanos paslīdēt, gluži kā “Briljanta rokā” un atjēdzos mīkstā un patīkamā dubļu masā, neko neizmedžģot  Šoferītis ir gauži izpalīdzīgs un, neskatoties uz to, ko par šo faktu varētu teikt korāna normas, ņemas manas džinsas tīrīt no pamatīgās dubļu kārtas uz manām biksēm ar savu rokas nazi.
Pēcāk viņš mūs aizved uz lielu akmeņu krāvumiem, un vēl iemanās mūs uzvilkt augstākajos akmeņos augšā. Spēcīgs gan! Vēlāk pa tādām trīcošām kāpnēm, piestiprinātām pie krāvumiem, aptuveni metrus 70 kāpjam ritmiski lejā.
Vēlāk, atgriežoties Baku, mums ir vēlēšanās apskatīt tirgu. Tirgi izrādās ir astoņi, un mēs nokļūstam mazāk interesantajā, kur tirgo plastmasas un citas vienkāršās sadzīves preces. Kādā kioskā atrodam lielisku sauso augļu izlasi, kur pārdevējs mums sver līdz pat 10 g precizitātei, nu gluži kā aptiekā nevis dienvidnieku tirgū.
Šai dienā Baku ir ieradies kāds ārvalstu ministrs, un mūsu maršutnieks “izmet līkumu”, 10 minūšu braucienā no spožā centra, ir vērojama nabadzības daudzveidīgā seja. Lai nonāktu atpakaļ uz centru, vietējie, kā orientieri mums vairākkārt nosauc “Dom schastja”. Kļūstam azartiskas- kas tad tā par “laimes māju”? Nez, varbūt, ka tur laimi dala un mēs arī vēl varam paspēt līdz to slēdz darba dienas beigās? Pajautājot uz ielas, izrādās, ka arī citi cilvēki zina šo māju un sūta mūs vēl divus kvartālus uz priekšu un divus pa kreisi. Dodamies, jo nu tiešām ir ļoooti aizrautīgi ieraudzīt pašu Laimes māju. Beigu galā izrādās- ZAGS!  Varbūt, ka tur arī ko dala, bet Eiropā jau arvien biežāk izskan, ka tā jākaļ pašiem.
Atšķirībā no Gruzijas, Azerbaidžānā man neizdodas vietējiem tik labi atbildēt uz jautājumiem un izteicieniem azerbaidžāņu valodā, nākas iztikt ar “Shalom..” un citu valodu piepalīdzēšanu. Viesnīcā, kurā apmetāmies, satiekam braļukas lietuviešus, kuri ir bezgala laimīgi satikt kaimiņu “māsas” no Igaunijas un Latvijas. Viņi palīdz azerbaidžāņiem tehniski uzlabot televīzijas raidiekārtas. Iedzeram azerbaidžānas konjaku, apmaināmies tiem dažiem vārdiem, ko katrs atceramies citu kaimiņu valodā, laika apstākļiem pie Baltijas jūras. Braļukas ilgojas pēc mājām, jo jau mēnesi ir Baku, tomēr prieks vēl oktobra pašās beigās peldēties Kaspijas jūrā arīdzan ir nerimstošs. Viesnīcas pārvaldnieks nebeidz brīnīties, ka vislabāk viens otru tomēr saprotam krieviski: “Vai tad bez tā nevarot iztikt?” – nu nevar, ja vēl kādu tostu ar ne tikai pasaka, bet arī grib saprast. Jāatzīst, ka gruzīniski viņš arī nemaz tik spoži nezina. Atliek secināt par kādām kopīgām iezīmēm “brāļu” tautu komunikācijā, kuras katra dzīvo savas jūras krastā. Pie kāda kopsaucēja jau jānonāk ar dažādu paaudžu cilvēkiem sarunājoties.
Vakaros staigājam tikai kopā četratā, un tomēr visās sabiedriskajās vietās esam vienīgā kompānija, kura iepazīst Baku bez ne tikai neviena vietējā un vēl vairāk- bez neviena pavadoņa – vīrieša. Vienā vakarā mums aizdomīgi jau trešo stundu tuvumā ļoti mērķtiecīgi ir redzams kāds vīrietis- “trīs durvju skapis”- elegants un it kā pieklājīgs, turas pa gabalu un mūs uzstājīgi vēro, seko pa vairākām kafejnīcām, kuras apmeklējam. Kļūst visai aizdomīgi... Atpakaļceļā uz viesnīcu, izmantojam priekšrocības, ka “Benetton” veikalam ir divas izejas un pa aizmugurējo izslīdam nepamanītas no veikala un jožam, ko kājas nes. Bet jūtamies droši, skrējiens vairāk sportam 
Pahlava, Jaunavas tornis, izbijušās, pirtis, daudz strūklakas un šrifts, kuru nu jau latīņu burtu pazinējiem kļūst daudz vieglāk lasīt par gruzīnu alfabētu. Vecpilsētas veikaliņi, kuros var iegādāties paklājus, lakatus, čības kā no “Vecā Hotabiča” un vēl dažādus jaukus sīkumus un “lielumus”- kopumā aizraujoši un jaunu iespaidu rosinoši. Ar aizrautību meklējam Kristīnes zilajām acīm un blondajiem matiem piemērotu lakatu un apstaigājam daudzus veikaliņus, iepazīstot dažādas pārdošanas stratēģijas. Manu sirdi izkausē azerbaidžānis, kurš, Padomju laikā komandējumos braucot uz Rīgu, bieži apmeklēja Doma baznīcas ērģeļmūzikas koncertus un kura veikaliņā es ieraugu kafijas kanniņu no vara, izgatavotu 1821.gadā- kā radītu turku kafijas pagatavošanai. Savu cenu nosaucu kā pusi no viņa piedāvātās un abi esam apmierināti. Jāatzīst, ka gruzīnu robežsargi, atpakaļceļā mums liekot uzrādīt Baku iepirktos suvenīrus, neizprot vajadzību tādus “vecus krāmus” vest no Baku. Toties robežsargs piedāvā mani tūliņ pat pēc iebraukšanas Tbilisi vest pie savas māsas- ārsta, jo esmu turpceļā saķērusi labu caurvēju vilcienā ar visām no tām izrietošajām sekām.