Tbilisi

Mūsdienās nenoliedzami Gruzijas visbiežāk pieminētā vieta ir “siltā vieta” jeb tās galvaspilsēta- Tbilisi.
Projekta laikā esmu šeit pavadījusi visvairāk laika, tomēr ir visai grūti īsumā par to pastāstīt. Man tā ir pilsētu pilsēta ar tās kalniem un lejām, mirguļojošām gaismām kalna galā ar skatu uz visu pilsētu, turpat pilsētā esošo botānisko dārzu, kura iekārtojuma daudzveidībā var rast priekšstatu par Gruzijas dabu kopumā, aizraujošais ūdenskritums, klintis, melnās kazeņu ogas, daudzreiz apdziedātais Narihalas cietoksnis, spožais TV tornis, arhitektūras eklektika ar eiropiešu un arābu stila sajaukumu- daudzveidīgajiem balkoniņiem, piecu konfesiju baznīcām, šaurajām un līkumojošajām ieliņām, ielas kafejnīcām, mutē kūstošo hačapuri (īpaši cepta maize ar sieru), Universitātes parku, zaļumiem, nereti skandalozajām daudzveidīgajām, tai skaitā muzikālajām, strūklakām, tik īpašo Rustaveli bulvāri, uz kura ir notikuši nozīmīgākie notikumi kopš 19.gs. Gruzijā un ļoti atsaucīgiem cilvēkiem.
Cilvēki
Jau otro reizi iepazīstot mobilo telefonu atjaunošanas kartes un mēģinot atpazīt to daudzveidību, kioska pārdevēja mani laiž prom tikai tad, kad esam atplēsušas karti, nokasījušas kodu, ievadījušas un kad mobilās telekopmānijas operatore atbild, ka kartes kredīts ir atjaunots. Arī iepretim Rīgā tik izplatītajām divām kafejnīcu ķēdēm, kuras ik uz stūra ar savu vienādo dizainu nebeidz pārsteigt nesagatavotus Rīgas viesus, Tbilisi kafejnīcas ir kas īpašs- tik daudz, tik dažādas, tik stilīgas, vienkāršas un greznas. Var gūt iespaidus no pat Parīzes Elizejas laukiem līdz pat Marokai.
Gruzija man asociējas ar uzticību. Maršuta taksometra šoferis uzticas, ka pasažieri viņam samaksās pie izkāpšanas, tādu pat uzticību izrāda pārpildīta satiksmes autobusa šoferis un neaizkavē satiksmi ar biļešu pārdošanu. Ar takšu šoferiem ir pavisam interesanti- viņi uzticas, kad viņiem kaulē cenu, viņi uzticas sev un Tev kā pasažierim, līkumojot pa neizbrienamu celiņu ar auto, lai ātrāk nogādātu pasažieri nosauktajā vietā, brauc uz mazāk pazīstamu ielu un nogādās pie pareizās mājas arī tad, ja ne ielas nosaukums, ne mājas numurs nav uzrādīti. Nereti par brauciena samaksa tiek nosaukta ar “cik jūs varat...”
Gruzija man ir mīlestības zeme un Tbilisi- mīlestības pilsēta, jo šeit es sajūtu par cilvēku dzīves atskaites punktu- mūžību un cilvēka dzīvi kopumā, pret kuru atskatoties daudz vieglāk katram pašam ir izvērtēt un pārvērtēt savas vērtības. Mēs nezinām, kad satiksim vēlreiz gan savu tuvo cilvēku, gan to svešinieku, kurš tikko uz ielas mums paiet garām...Līdz ar to mums pieder tas, ko varam iedot un iegūt šajā brīdī. Nav lielākas dāvanas par kopā būšanu ar sev tuvo cilvēku- tikko satikto vai to, ar kuru kopā uzaugām no bērna kājas un plecu pie pleca izdzīvojām neseno triju karu laiku.
Es allažiņ ļoti daudz ieguvu, šķērsojot Rustaveli bulvāri pa pazemes eju pie Nacionālās operas, kur ļoti bieži ir kāds mūziķis, kurš tik izjusti uz flautas spēlē visas pasaules melodijas, lai gan ir tumšs, vēss vai arī ir karsti un smacīgi. Viņš radot virtuozo skaņu ar savām lūpām vēl paspēj ar platu smaidu aplaimot katru garāmgājēju- vai tas būtu kāds ietekmīgs tbilisietis vai arī ubagojošs bērniņš.