GLEN lielais logo GLEN mazais logo

Piedziivojot Sakartvelo/ Gruziju

Šī ir dienasgrāmata par projektu attiistibas izgliitiibas jomaa sadarbībā ar “Georgian Association of Women in Business”. Projekts no augusta 2006 tiek īstenots kopā ar Christina no Vācijas un Inga no Igaunijas.

Monday, February 19, 2007

Kur jūs esat nokļuvuši ..?





.... Laipni lūgti! Esat nokļuvuši manā interneta dienasgrāmatā par GLEN projekta "Sieviešu uzņēmējdarbības veicināšana Gruzijā"- šeit ir izklāstīti mani spilgtākie iespaidi, kas pavadīti trīs ar pus mēnešu laikā šīs programmas ietvaros no 2006.gada augusta līdz novembrim. Ja vēlaties sekot līdz kalendārajai secībai, lūgtum lasīt iespaidus no apakšas uz augšu šajā lapā.

Paldies, ka ielūkojāties un par uzmanību ar!
Ja esat iedvesmojushies un velaties macities gruzinu valodu vai piedalities citas gruziinu aktivitates Latvija, esat laipni lugti draudzeties ar Latvijas gruzinu biedribu "Samshoblo"- www.georgia.lv (mājas lapa tiek pārstrādāta) un/vai zvaniet man mob.tel.: 29586680
Sakartvelo- gaumardžos! :)
Sintija



Nobeigums
Priecē, ka esam atraduši lieliskas organizācijas, kur GLEN ietvaros ir izveidoti un vēl var tikt veidoti jauni projekti. Ļoti priecē satiktie atsaucīgie, zinošie, protošie, varošie un precīzie gruzīnu jaunieši, kuri atbild arī uz e-pastiem un zina, kas ir termiņi 
Tas viss strauji novembrī tuvojas uz beigām un ziņas par steidzīgo dzīvi Latvijā, tuvojošos NATO samitu un sniegotajiem laukiem atnāk arvien biežāk un tuvāk arī pie mums. Mana projekta partneres divas dienas iepriekš paziņo, ka viņām būs atvadu pasākums, un sestdienas vakarā mūsu dzīvoklī ierodas ap 20 vācu jauniešiem un vēl dažiem, bet kuri noteikti labi runā vāciski. Izmantoju šo vakaru, lai sakārtotu datorā bildes un izplānotu to, kā atvadīšos no saviem draugiem, jo devos prom dažas dienas vēlāk. Jāatzīst, ka vislielākā un jautrākā ballīte, kas man jebkad ir bijusi- ar mīļumu, siltumu, dziesmām, sarunām un tik acīmredzamo latviešu un gruzīnu sadraudzību. Kā pagodinājums tam, ka kompānija tiešām bija draudzīga, Zane no Rīgas, kura tagad strādā Gruzijā, mūs visu kompāniju ievieto žurnāla “Santa” februāra numurā, raksturojot mūs kā ļoti draudzīgu kompāniju 

Ticības liecinieki kalnos un vīnogulājos (pārpublicēts raksts no Rīgas Sv.Trīsvienības draudzes avīzes)








Šajā reizē ticības ceļojums aizveda mani uz Dienvidkaukāza, zemi, kura atrodas tieši uz Eiropas un Āzijas robežas un kurai kaimiņos atrodas arī musulmaņu valstis. Tur kristietība ir ienākusi 3.gadsimtā un ticība ir spēks, kurš ir palīdzējis pastāvēt aizsardzībā par savu dzimteni un ģimeni. Tātad- Gruzija jeb gruzīnu valodā – Sakartvelo.
Gruzijā vairāk kā 90% iedzīvotāju ir pareizticīgie, tāpat šajā zemē var sastapt Armēņu gregoriāņus, musulmaņus, katoļus, jūdaistus u.c. reliģiju pārstāvjus. Kā simbols tam, ka Gruzijā dzīvo un mierā sadzīvo dažādu reliģiju pārstāvji, ir tās galvaspilsētas Tbilisi vecpilsētas centrs, kurā savu vietu rod un slejas piecu dažādu konfesiju un reliģiju sakrālās celtnes – gruzīnu pareizticīgo katedrāle, armēņu baznīca, mošeja, sinagoga un katoļu baznīca.
Ārpus pilsētām- ceļu nomalēs, mežu un lauku vidū, kalnos, klintīs un citās visnegaidītākajās vietās itin bieži var sastapt simboliskas vietas Dieva godināšanai un lūgšanām. Tās ir nelielas kapelas vai uz postamenta uzstādīts krusts, kur kristieši piemin Dievu.
Redzamākās ir divu veidu ārējās izpausmes, kā gruzīnu tauta piemin Dievu. Pirmais tosts pie galda, kura laikā cilvēki Dievam izlūdzas mieru. Gruzīnu galda kultūra ir tautas kultūras neatņemama sastāvdaļa, bagāta dažādām tradīcijām. Visbiežāk pie galda tiek dzerts baltvīns, lai nošķirtu sarkanvīnu, kuru konsekrē svētajam sakratmentam baznīcā. Otra izpausme- ik reizi, ejot, vai braucot garām baznīcai un svētvietām, kristieši pārmet krustu trīs reizes. Tas ir redzams gan autobusu pieturās, kuras atrodas baznīcu tuvumā, gan sabiedriskajā transportā, gan iznākot no pazemes ejām Tbilisi, centrālajos bulvāros, šaurās ieliņās un kalnu serpentīnos- ik vienā vietā, kur redzamā attālumā atrodas baznīca vai cita svētvieta.
Pa visu Gruzijas zemi var tikai apbrīnot tās vietas, kur cauri gadsimtiem cilvēki ir uzcēluši baznīcas- gan līdzenākos kalnos, gan neizbrienamos mežos, gan arī kalnu grēdās un slīpumos, kur šķiet, ka pat koka lapa bezvēja dienā nenostāvētu nenopūsta. Gruzīniem baznīca ir ļoti būtiska dzīvas sastāvdaļa, un visas kristīgās baznīcas vēstures laikā viņi ir cēluši baznīcas arī cilvēkam grūti sasniedzamās vietās, nereti, lai padarītu šo gājienu uz baznīcu kā svētceļojumu. Tā, piemēram, Samebas (jeb trīsvienības) baznīca Kazbegi kalnu ciematā, kur vecākie ļaudis vēl šodien dodas basām kājām augšup. Ir sajūta, ka šīs baznīcas atspulgs ir vērojams arī klinšu veidojumos kas kā spoguļattēls veido vēl vienu neaprakstāmi skaistu baznīcu vēl augstāk...
Klosteri, kuri atrodas dabas skaistākajos nostūros sniedz patvērumu ticībā izsalkušām dvēselēm, kuras turp dodas un smeļas spēku. Ir cilvēki, kuri ir izvēlējušies savu dzīvi saistīt ar kalpošanu Dievam un atstāt savu ģimeni fiziski, lai to paturētu lūgšanās klosterī, īpaši pēc smagajiem sociālpolitiskajiem notikumiem Gruzijā pagājušā gadsimta 90-to gadu sākumā, kad Gruzija piedzīvoja pilsoņu karu un karu Abhāzijas reģionā, kur vēl joprojām miers ir visai nosacīts.
Gruzijas pareizticīgo baznīcas galva- patriarhs Iļja II ieņem nozīmīgu vietu ne tikai baznīcas vadīšanā, bet arī valsts pārvaldīšanā un politiskajā dzīvē.
Vairāki krusta veidi ir radīti tieši Gruzijā, piemēram, Sv. Nino krusts. Nino ir svētā, kura ienesa kristietību Gruzijā, tāpat Bolnisi krusts, kurš ir atainots uz Gruzijas karoga u.c.
Kristietība, valoda, ģimene un dzimtene katram gruzīnam ieņem ļoti svarīgu vietu viņa dzīvē. Kristietībā gruzīni ir smēlušies spēku gadsimtu gadsimtos un daudzo karu laikā, kuros gruzīnus mēģināja pievērst musulmaņu ticībai. Viņi ir lepni par to, ka ir aizstāvējuši savu ticību un dzimteni, kā arī saglabājuši kultūru vēstures daudzo un ilgo karu laikā.

Sintija Šmite
2006.gada decembrī
programmas GLEN- Global Educational Network for Young Europeans /globālās izglītības tīkla organizācija jauniem eiropiešiem/
2006.gada stipendiāte Gruzijā ar projektu “Sieviešu uzņēmējdarbības veicināšana Gruzijā”

BAKU





“Aba ra?!” (gruzīnu val.- kā tad citādi?!)- kad jau ir tai Kaukāzā nokļūts, jāapskata, kas tad notiek kaimiņos ar’. Dodamies uz Azerbaidžānas vēstniecību, lai kārtotu vīzu. Apsargiem jautri- viņi grib pajokot ar mums un nelaiž vēstniecībā iekšā. Pēcāk nākošajiem vīriešiem gan nav nekādu grūtību. Tā nu pēkšņi no sazin’ kādiem apziņas dziļumiem izlaužas visi stereotipi par apsargiem un sievietes vietu musulmaņu valstī, kurā tēmējam nokļūt. Beigu galā pēc minūtēm četrdesmit ar diskusijām un mēģinot identificēties ar žurnālistēm, kurām vienmēr līdzi ir fotoaparāts, tiekam iekšā vēstniecībām un konsulam pasakām gandrīz visu, ko domājam par apsargiem. Viņš attaisnojas, ka tos nodrošina Gruzijas Iekšlietu ministrija un atvainojas.
Labs ir, vīzas dabūjam ātri un dodamies nopirkt vilciena biļetes Tbilisi- Baki. Tā nu vienu ceturtdienas vakaru dodamies jautrā četrotnes kompānijā uz Baku Kaspijas jūras krastā. Kā nekā, pat Gruzijas himnā ir teikts, ka tā atrodas starp divām jūrām- tad nu jāapskata otras jūras piekraste. Robežniekiem brīnumi lieli- tāda Eiropas Savienības izlases pārstāvniecība vienā kupejā- Vācija, Austrija, Igaunija, Latvija. Pamostamies no rīta Baku, un saprotam, ka esam galvaspilsētā valstij, kurā plūst nafta... Spoguļveidīgas mājas, flīžoti parki, grezni auto un “brendoti” veikali, kādus pat ne vienmēr Eiropas valstīs ir nācies redzēt. Biežāk nākas dzirdēt, ka azerbaidžāņi runā angliski. Vecpilsēta ir balta- labirinta veidolā. Kā nekā šeit ir filmēts Padomju kino tik labi zināmais sižets no filmas “Briljanta roka”- “Podskaļznulsja, upal, očnulsja- gips!”
Mēs nepaslīdam, esam uzmanīgas, mērķtiecīgas un, neskatoties uz to, ka “meitenes taču nevar vienas ceļot tā vienkārši pa Azerbaidžānu” pagūstam apskatīt Baku centru un izbraukt ārpus pilsētas uz Kobustan, kur ir “mēreni” darbojošais vulkāns- auksts, burbuļojošs un ir tāda pavisam savāda sajūta, it kā tiešām zeme, ko gribētu mums teikt čukstus nomainot ar izmisīgiem sirds pukstiem. Šo pukstu rezultātā dubļu vulkāna apvidū ir daudz. Es ne-iemanos paslīdēt, gluži kā “Briljanta rokā” un atjēdzos mīkstā un patīkamā dubļu masā, neko neizmedžģot  Šoferītis ir gauži izpalīdzīgs un, neskatoties uz to, ko par šo faktu varētu teikt korāna normas, ņemas manas džinsas tīrīt no pamatīgās dubļu kārtas uz manām biksēm ar savu rokas nazi.
Pēcāk viņš mūs aizved uz lielu akmeņu krāvumiem, un vēl iemanās mūs uzvilkt augstākajos akmeņos augšā. Spēcīgs gan! Vēlāk pa tādām trīcošām kāpnēm, piestiprinātām pie krāvumiem, aptuveni metrus 70 kāpjam ritmiski lejā.
Vēlāk, atgriežoties Baku, mums ir vēlēšanās apskatīt tirgu. Tirgi izrādās ir astoņi, un mēs nokļūstam mazāk interesantajā, kur tirgo plastmasas un citas vienkāršās sadzīves preces. Kādā kioskā atrodam lielisku sauso augļu izlasi, kur pārdevējs mums sver līdz pat 10 g precizitātei, nu gluži kā aptiekā nevis dienvidnieku tirgū.
Šai dienā Baku ir ieradies kāds ārvalstu ministrs, un mūsu maršutnieks “izmet līkumu”, 10 minūšu braucienā no spožā centra, ir vērojama nabadzības daudzveidīgā seja. Lai nonāktu atpakaļ uz centru, vietējie, kā orientieri mums vairākkārt nosauc “Dom schastja”. Kļūstam azartiskas- kas tad tā par “laimes māju”? Nez, varbūt, ka tur laimi dala un mēs arī vēl varam paspēt līdz to slēdz darba dienas beigās? Pajautājot uz ielas, izrādās, ka arī citi cilvēki zina šo māju un sūta mūs vēl divus kvartālus uz priekšu un divus pa kreisi. Dodamies, jo nu tiešām ir ļoooti aizrautīgi ieraudzīt pašu Laimes māju. Beigu galā izrādās- ZAGS!  Varbūt, ka tur arī ko dala, bet Eiropā jau arvien biežāk izskan, ka tā jākaļ pašiem.
Atšķirībā no Gruzijas, Azerbaidžānā man neizdodas vietējiem tik labi atbildēt uz jautājumiem un izteicieniem azerbaidžāņu valodā, nākas iztikt ar “Shalom..” un citu valodu piepalīdzēšanu. Viesnīcā, kurā apmetāmies, satiekam braļukas lietuviešus, kuri ir bezgala laimīgi satikt kaimiņu “māsas” no Igaunijas un Latvijas. Viņi palīdz azerbaidžāņiem tehniski uzlabot televīzijas raidiekārtas. Iedzeram azerbaidžānas konjaku, apmaināmies tiem dažiem vārdiem, ko katrs atceramies citu kaimiņu valodā, laika apstākļiem pie Baltijas jūras. Braļukas ilgojas pēc mājām, jo jau mēnesi ir Baku, tomēr prieks vēl oktobra pašās beigās peldēties Kaspijas jūrā arīdzan ir nerimstošs. Viesnīcas pārvaldnieks nebeidz brīnīties, ka vislabāk viens otru tomēr saprotam krieviski: “Vai tad bez tā nevarot iztikt?” – nu nevar, ja vēl kādu tostu ar ne tikai pasaka, bet arī grib saprast. Jāatzīst, ka gruzīniski viņš arī nemaz tik spoži nezina. Atliek secināt par kādām kopīgām iezīmēm “brāļu” tautu komunikācijā, kuras katra dzīvo savas jūras krastā. Pie kāda kopsaucēja jau jānonāk ar dažādu paaudžu cilvēkiem sarunājoties.
Vakaros staigājam tikai kopā četratā, un tomēr visās sabiedriskajās vietās esam vienīgā kompānija, kura iepazīst Baku bez ne tikai neviena vietējā un vēl vairāk- bez neviena pavadoņa – vīrieša. Vienā vakarā mums aizdomīgi jau trešo stundu tuvumā ļoti mērķtiecīgi ir redzams kāds vīrietis- “trīs durvju skapis”- elegants un it kā pieklājīgs, turas pa gabalu un mūs uzstājīgi vēro, seko pa vairākām kafejnīcām, kuras apmeklējam. Kļūst visai aizdomīgi... Atpakaļceļā uz viesnīcu, izmantojam priekšrocības, ka “Benetton” veikalam ir divas izejas un pa aizmugurējo izslīdam nepamanītas no veikala un jožam, ko kājas nes. Bet jūtamies droši, skrējiens vairāk sportam 
Pahlava, Jaunavas tornis, izbijušās, pirtis, daudz strūklakas un šrifts, kuru nu jau latīņu burtu pazinējiem kļūst daudz vieglāk lasīt par gruzīnu alfabētu. Vecpilsētas veikaliņi, kuros var iegādāties paklājus, lakatus, čības kā no “Vecā Hotabiča” un vēl dažādus jaukus sīkumus un “lielumus”- kopumā aizraujoši un jaunu iespaidu rosinoši. Ar aizrautību meklējam Kristīnes zilajām acīm un blondajiem matiem piemērotu lakatu un apstaigājam daudzus veikaliņus, iepazīstot dažādas pārdošanas stratēģijas. Manu sirdi izkausē azerbaidžānis, kurš, Padomju laikā komandējumos braucot uz Rīgu, bieži apmeklēja Doma baznīcas ērģeļmūzikas koncertus un kura veikaliņā es ieraugu kafijas kanniņu no vara, izgatavotu 1821.gadā- kā radītu turku kafijas pagatavošanai. Savu cenu nosaucu kā pusi no viņa piedāvātās un abi esam apmierināti. Jāatzīst, ka gruzīnu robežsargi, atpakaļceļā mums liekot uzrādīt Baku iepirktos suvenīrus, neizprot vajadzību tādus “vecus krāmus” vest no Baku. Toties robežsargs piedāvā mani tūliņ pat pēc iebraukšanas Tbilisi vest pie savas māsas- ārsta, jo esmu turpceļā saķērusi labu caurvēju vilcienā ar visām no tām izrietošajām sekām.

Latviskais Gruzijā





Mīlestība uz džeza mūziku un izkopta gaume uz to liecina arī par to, ka septembrī Tbilisi viesojas džeza virtuozs un klasiķis Chick Korea. Džezs kafejnīcās, džezs džeza klubā, latviešu džeza mākslinieki Gruzijā un visam pāri tas pacēlums, kas ielikts šajā mūzikā.
Īpašs prieks, ka varu dalīties šai priekā ar mammu un Daci- maniem Latvijas pacietīgajiem un zinātkārajiem viesiem.
Latvijas Neatkarības dienas svinības Gruzijā- divas himnas, zem diviem karogiem, latviešu, gruzīnu un citu valstu pārstāvju Gruzijā kompānijā latviešu tautas dziesmu padziedāšana līdz ar vietējiem latviešiem. Īpaši atmiņā iespiežas Mirdziņa, kurai jau tuvu pie astoņdesmit. Viņa vīra darba gaitās atbraukusi līdzi uz Gruziju pirms gadiem trīsdesmit un par uzticību latviešu kultūrai liecina dziedātās dziesmas latviešu valodā un pie krūts piespraustā sudraba saktiņa.
Mēs ar Danuti (GLEN projekta dalībnieci Gruzijas Valsts mākslas muzejā) tiekam pie svaigu puķu vainadziņiem un kā backvokālistes piedziedam “Sešus mazus bundziniekus” Latvijas diplomāta mazajam dēliņam, kā arī pie Parlamenta ēkas vēl uzdejam jaunapgūto “Adžaruli”. Svinīgi, skanīgi, satraucoši, saplūstoši, nu gluži kā pie Vecās Gruzijas galvaspilsētas Mchetas divu lielo upju- Mtkvari un Aragvi savienošanās.
Dvēselisko dziļumu ķermeniskajās izjūtās iegūstu divās tautas deju grupās. Vienā Lika angliski mums, ārzemniekiem pacietīgi māca tautas deju soļus no pašiem pamatiem. Otrajā grupā nokļūstu caur draugu paziņu paziņām, kur Puska- nacionālā deju ansambļa “Suhishvili” soliste jaunu meiteņu grupai māca tautas deju remix versijas ar tehniski daudz sarežģītākiem elementiem un iesildīšanos nu gluži kā baleta klasēs. Priecē, ka stundas notiek gruzīniski un ir iespēja vērot un piedalīties darba procesā tam, ko var nākties redzēt uz skatuves. Un drīz arī nākas- novembra beigās “Suhishvili” ir koncertu tūre Tbilisi- bravo, bravo, bravo!!!

Tbilisi





Mūsdienās nenoliedzami Gruzijas visbiežāk pieminētā vieta ir “siltā vieta” jeb tās galvaspilsēta- Tbilisi.
Projekta laikā esmu šeit pavadījusi visvairāk laika, tomēr ir visai grūti īsumā par to pastāstīt. Man tā ir pilsētu pilsēta ar tās kalniem un lejām, mirguļojošām gaismām kalna galā ar skatu uz visu pilsētu, turpat pilsētā esošo botānisko dārzu, kura iekārtojuma daudzveidībā var rast priekšstatu par Gruzijas dabu kopumā, aizraujošais ūdenskritums, klintis, melnās kazeņu ogas, daudzreiz apdziedātais Narihalas cietoksnis, spožais TV tornis, arhitektūras eklektika ar eiropiešu un arābu stila sajaukumu- daudzveidīgajiem balkoniņiem, piecu konfesiju baznīcām, šaurajām un līkumojošajām ieliņām, ielas kafejnīcām, mutē kūstošo hačapuri (īpaši cepta maize ar sieru), Universitātes parku, zaļumiem, nereti skandalozajām daudzveidīgajām, tai skaitā muzikālajām, strūklakām, tik īpašo Rustaveli bulvāri, uz kura ir notikuši nozīmīgākie notikumi kopš 19.gs. Gruzijā un ļoti atsaucīgiem cilvēkiem.
Cilvēki
Jau otro reizi iepazīstot mobilo telefonu atjaunošanas kartes un mēģinot atpazīt to daudzveidību, kioska pārdevēja mani laiž prom tikai tad, kad esam atplēsušas karti, nokasījušas kodu, ievadījušas un kad mobilās telekopmānijas operatore atbild, ka kartes kredīts ir atjaunots. Arī iepretim Rīgā tik izplatītajām divām kafejnīcu ķēdēm, kuras ik uz stūra ar savu vienādo dizainu nebeidz pārsteigt nesagatavotus Rīgas viesus, Tbilisi kafejnīcas ir kas īpašs- tik daudz, tik dažādas, tik stilīgas, vienkāršas un greznas. Var gūt iespaidus no pat Parīzes Elizejas laukiem līdz pat Marokai.
Gruzija man asociējas ar uzticību. Maršuta taksometra šoferis uzticas, ka pasažieri viņam samaksās pie izkāpšanas, tādu pat uzticību izrāda pārpildīta satiksmes autobusa šoferis un neaizkavē satiksmi ar biļešu pārdošanu. Ar takšu šoferiem ir pavisam interesanti- viņi uzticas, kad viņiem kaulē cenu, viņi uzticas sev un Tev kā pasažierim, līkumojot pa neizbrienamu celiņu ar auto, lai ātrāk nogādātu pasažieri nosauktajā vietā, brauc uz mazāk pazīstamu ielu un nogādās pie pareizās mājas arī tad, ja ne ielas nosaukums, ne mājas numurs nav uzrādīti. Nereti par brauciena samaksa tiek nosaukta ar “cik jūs varat...”
Gruzija man ir mīlestības zeme un Tbilisi- mīlestības pilsēta, jo šeit es sajūtu par cilvēku dzīves atskaites punktu- mūžību un cilvēka dzīvi kopumā, pret kuru atskatoties daudz vieglāk katram pašam ir izvērtēt un pārvērtēt savas vērtības. Mēs nezinām, kad satiksim vēlreiz gan savu tuvo cilvēku, gan to svešinieku, kurš tikko uz ielas mums paiet garām...Līdz ar to mums pieder tas, ko varam iedot un iegūt šajā brīdī. Nav lielākas dāvanas par kopā būšanu ar sev tuvo cilvēku- tikko satikto vai to, ar kuru kopā uzaugām no bērna kājas un plecu pie pleca izdzīvojām neseno triju karu laiku.
Es allažiņ ļoti daudz ieguvu, šķērsojot Rustaveli bulvāri pa pazemes eju pie Nacionālās operas, kur ļoti bieži ir kāds mūziķis, kurš tik izjusti uz flautas spēlē visas pasaules melodijas, lai gan ir tumšs, vēss vai arī ir karsti un smacīgi. Viņš radot virtuozo skaņu ar savām lūpām vēl paspēj ar platu smaidu aplaimot katru garāmgājēju- vai tas būtu kāds ietekmīgs tbilisietis vai arī ubagojošs bērniņš.